Bezdarba iemesli Latvijā

Ļoti bieži gadās dzirdēt cilvēkus runājam par to, ka Latvijā ir grūti atrast darbu (vai pareizāk – darbu ar labu algu). Taču paskatoties statistiku var redzēt, ka pēdējos gados bezdarba līmenis ir samazinājies. Protams, šie statistikas dati nav nemaz tik precīzi, jo ne visi cilvēki, kuri nestrādā ir reģistrējušies kā bezdarbnieki. Taču reģistrēto bezdarbnieku skaits ir mazāks, tā ka tas priecē. Varbūt arī vienkārši daļa šo cilvēku ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Patiesībā tas, cik grūti vai viegli atrast Latvijā darbu ir saistīts ar katru cilvēku individuāli – ar prasmēm, vēlmēm un spējām (verkkosivusto). Daudzi cilvēki ilgi nevar atrast darbu, jo, piemēram, ir speciālisti kādā ļoti specifiskā sfērā, un Latvijā vienkārši šajā sfērā nav tik daudz darba vietu. Citreiz grūtības sagādā tas, ka cilvēkam nav pietiekama pieredze vai zināšanas, taču ir ļoti augstas prasības. Loģiski, ka nevar gaidīt milzīgu algu jau pašā karjeras sākumā – viss sākas no apakšas un pašām zemākajām algām. Pēc tam viss atkarīgs no cilvēka darba spējām, talanta, prasmēm, un vēlmes strādāt. Vēl viena Latvijas problēma ir tā, ka lielākās darba iespējas ir lielajās pilsētās, visvairāk tieši Rīgā. Jo mazāka pilsēta vai ciems, jo mazāk darba vietu un iespēju. Tas nozīmē, ka cilvēkiem bieži vien vai nu jāpavada ceļā uz/no darba ilgs laiks vai arī jāpārvācas dzīvot tuvāk darbam. Pārvākšanās ne visiem ir variants. Ko tādu var darīt, piemēram, jaunieši, kuri īrē dzīvokli vai istabu – vienkārši jāatrod cita īres vieta. Taču, ja ģimenei ir sava privātmāja, tad šāda pārvākšanās ir daudz sarežģītāka. Protams, dzīve Rīgā nav lēta (tā pati īre), tāpēc ne vienmēr tāda pārvākšanās ir iespējama cilvēkiem no laukiem (ne katram arī ir vēlme dzīvot mazā istabā 5 istabu dzīvoklī kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem). Citreiz šī pārvākšanās nav nemaz tik izdevīga, jo lai arī Rīgā algas ir lielākas, to starpību sanāk atdot par īri, komunālajiem utt. Beigās cilvēks saņem to pašu (ja ne mazāk), ko līdzīgā darbā saņemtu savā dzimtajā mazajā pilsētiņā. Protams, ja darbs nav bijis vispār, tad jau nekādas lielās izvēles nemaz nav. Liela problēma ir arī tajā, ka daudzi jaunieši grib daudz, to visu uzreiz, un darot ļoti maz. Ja darbinieks ir labs un strādātgribošs, tad ar darba atrašanu nemaz tik lielas problēmas nav. Ja ir vēlme, tad kaut ko atrast var vienmēr. Un nedrīkst aizmirst, ka ir labi savas zināšanas vienmēr papildināt. Piemēram, var iemācīties kādu jaunu valodu vai arī izmantot bezdarbnieku kursus. Protams, šie kursi ne vienmēr ir pārāk noderīgi, taču kaut ko var iegūt no jebkādiem kursiem – kaut vai jaunus kontaktus vai ierakstu savā CV (50e pikavippi 24/7). Ja cilvēks galīgi neko negrib darīt un CV ir ļoti tukšs, tad arī darba devējam nebūs pārāk labs iespaids. Latvijā tomēr situācija ir tāda, ka jau pēc vidusskolas lielākā daļa sāk strādāt (arī paralēli studijām). Tā ir nepieciešamība, taču tas dod arī labu pieredzi. Lai arī šie pirmie darbi parasti ir apkalpojošā sfērā – arī no tādiem darbiem var daudz mācīties. Bieži vien cilvēki ir bezdarbnieki pēc paša izvēles – ir vēlme nedaudz atpūsties starp darbiem. Arī tāds variants ir ļoti labs, jo ne vienmēr pietiek ar nedēļas nogali vai atvaļinājumu, lai pietiekami atpūstos.